5. H. Bīčere- Stova "Krustēva Toma būda"

Kad biju maza, mani visvairāk interesēja biezās grāmatas, ar bieziem vākiem un pagātnes smaržu lappusēs. Biezas tāpēc, ka tad stāsts nebeidzas tik ātri. Es varu lasīt ilgāk, es vari būt daļa no piedzīvojuma ilgāk.
Šādas grāmatas es visbiežāk atradu vectēva grāmatu plauktos.
Kādā pavisam saulainā dienā manu uzmanīju piesaistīja "Krusttēva Toma būda" . Es gan tad neizlasīju līdz galam, jo man bija nedaudz par garlaicīgu un, visticamāk, par smagu.

Tā nu nesen mēs atkal satikāmies. Vectētiņa grāmatu plauktos. Sen nebiju lasījusi par ko tik skaistu, tīru un reizē skumju. Raudāju un līksmoju, dusmojos un satraucos par varoņiem.

Protams, romānā cilvēku sirdis lūzt, un viņi mirst un tādas ir beigas, un rakstniekam tas ir ļoti ērti. Bet reālajā īstenībā mēs nemirstam, ja zaudējam visu, kas dara dzīvi gaišu. Vēl ir daudz visai svarīga darāmā, ko parasti sauc par dzīvošanu, mums vajag rosīties un rosīties - vajag ēst. dzert, ģērbties, staigāt, ciemoties, pirkt, pārdot, sarunāties, lasīt.  

Like crazy

Esmu tāda distanču mīlētāja. Mīlu kaut ko, kas ir tālu no manis. Sapņoju par to, ko nevaru samīļot. Un gandrīz katru dienu cīnos ar jaunām šaubām, lielām ilgā un mīlestības uzplūdus, kurus nav kur īsti likt.

Šeit ir mazliet kā manā dzīvē.
Meitene studē ārzemēs, iemīlas vietējā puisī, un pārējais, lai ir mirkļu baudīšana, cīņa ar distanci, šaubām, jūtām, un par to, ka attālums var nemanāmi, bet tomēr atsvešināt cilvēkus, lai kā viņi tam pretotos.

Lai vai kā, 3 dienas bija vajadzīgas, lai es saņemtos tik līdz beigām.